Kisu kilichopotea kimeonekana.
Pazaudētais nazis atrasts.
(Frāze no kāda suahili valodas konspekta)
Atkal pie vietas mans draugs,
Mans nazis.
Un atkal tie, kas rādījās nepazīstam,
Mani pazīs.
Un šorīt saule tik grezni kā agrāk
Ir uzlēkusi.
Un es pasauli dalu kā ābolu—
Pusi uz pusi.
Un šodien ir atkal tāda diena,
Vēl neredzēta.
Un šodien atkal kā vēl nekad
Sāp veca rēta.
Draugs, tu šķindot un dziedot iesi,
Kur sūtīs.
Un, ja man taisnība jāsaka,—
Mans nazis ir manā galvā.
Mans nazis ir manā mutē.
Mans nazis ir manās krūtīs.
Unexpected
“The lost knife has been found.”
—From a handbook for learning Swahili
My friend is back in place:
My knife.
Those who seemed not to know me
Will know me again.
This morning the sun appeared
Splendid as before,
And I slice the world like an apple—
In half.
Today is again a day
Never encountered before,
And today as never before
An old scar begins to ache.
You will ring and sing, my friend,
Wherever you are sent:
For to tell the truth,
My knife is in my head.
My knife is in my mouth.
My knife is in my breast.
Mīlestības dzejolis
Es gribētu skaidri. Neieskaitīt
Attiecību samudžināto dziju.
Ne pušplēsta vārda.
Lai pietiek ar reakciju.
Tā. Tikai tā. Ja būs vajadzīgs
Pret pasauli diviem palikt,
Jebkurā brīdī atvienot krūtis
Un muguras kopā salikt.
Vai tas būtu par daudz?
Bet nevar uzrakstīt dzeju,
Ja lodi gaida ar muguru
Un nevis ar seju.
A Love Poem
I would like clarity. To exclude
A relationship’s tangled yarn.
Not a word.
Let reaction suffice.
So. Only so. And if the two of us
Are pitched alone against the world,
That we can instantly swing about
From face-to-face
And stand back to back.
Would that be too much?
But a poem cannot be written
If one awaits the bullet
From the back,
And not from the front.
Konstanti Ildefonss Galčiņskis
Jā, prata fantazēt Ildefonss Konstanti!
Trīs konstanti lielumi dvēselē bija:
Johanna Sebastiana Baha fūgas,
Pilnmēnesnīca un paņi Natālija.
O, tas bija burvis! Visa pasaule bija spiesta
Paklausīt viņa zaļai, viņa kristāliskajai gribai.
Pasakas valdnieks, bezalgas melnstrādnieks
Savai svētajai trīsvienībai.
Pār Eiropu barbars pacēla nāves bozi—
Konstanti paglāba cietumnieka tupelē
Paradīzes putnu un maģisko rozi.
Pēc tam lēca cita saule.
Kaut rūgta, kaut plankumaina,—bet saule bija.
Bahs, mēnesnīca, paņi Natālija.
Konstanty Ildefons Gałczyński
Yes, Konstanty Ildefons knew how to fantasize!
Three treasures he kept in his soul:
The fugues of Johann Sebastian Bach,
The full moon, and Madame Natalia.
What a magician! The whole world
Bowed to his green, crystalline will.
A fairy-tale king, an unpaid laborer, serving
His own holy trinity.
Then over Europe, a barbarian raised his deadly club—
Konstanty rescued, in a prisoner’s shoe,
The bird of paradise and the magic rose.
But afterward, the sun looked different:
Spotted, bitter. And yet, it stayed a sun.
Bach, the moon, and Madame Natalia.
“pie maniem miljoniem gadu”
pie maniem miljoniem gadu es piebilstu smiltī vēl vienu
kad vilnis apviļā mani un smejot caur akmeni triec
kad saule iemāca dziedāt savu visaugstāko dienu
un atveras stīvā dūre kā nevarīgs ūdens zieds
līdz elpai līdz mūžībai kailai es noplēšu savu seju
un grieķiskā ritumā pārdziest mans liktenis sarauts un ass
no lūpām nopūšas blāzma
sirds mājupnāk ostā pret vēju
es stāvu pie šūpuļa zila un gaidu kad kļūšu mazs
“to my millions of years”
to my millions of years, in the sand I mark another
as waves tumble me and laughing, drive me through stone,
as the sun teaches me to sing its most exalted day
and a rigid fist unfolds like a fragile water lily
until the end of breath, of naked eternity, to an ancient Greek measure
I tear off my face, and my fate, tattered and jagged, fades
from my lips the glow drifts away,
and the heart, homeward against the wind, nears a harbor;
I stand beside a blue cradle, waiting to grow small
Starplaukā
Tuvojas skaņa. Un, padevīga smeldzīgajai
skaņai, dvēsele kļūst jaunāka.
(A. Bloks)
kaut kas lūst raisās vaļā un ritinās šķiezdamies sprāgdams
vēl nav ne skata ne vārda tikai mūžības bangojums tāls
mani noglauž ar mēli kā vilnis kā māte kā zobenu karavīrs sākdams
pirms vēl dvēselei līdz lido gaisā pa gadsimtiem salijis māls
tas ir krietnākais brīdis no brīžiem kad iedvēsums cērt pa nāsīm
kad rokās un kājās smadzenēs muskuļi milst un sprieg
kad tev nav svara kā smaržai kā burtam uz bērza tāsīm
bet tu apzinies akmeņa dvašu un dzirdi kur pārsla snieg
un tu smeldzi šo acubrīdi izstiept kā ceļu garu
raibot un līkumot mūžos pirms domu no zviļājiem lauzt
bet no skaņas nāk skaņa un tu pretī stiep rokā zaru
saule aust
No-Man’s-Land
Sound draws near. And yielding to its sting,
The soul grows younger.
—Alexander Blok
something shatters, breaks loose, tumbles bursting and spilling,
still unseeing and wordless, like a billow from a distant eternity—
its tongue strokes me like a wave, a mother, a new soldier’s sword,
before the soul has soared through the air, before centuries of
flowing clay
it is the most honest moment of moments: when passion stings the
nostrils,
when the muscles of hands, and feet, and mind swell and tense,
when you are weightless as scent, as a word written on birch bark,
but you perceive a stone’s breath, and hear where a snowflake falls
you ache to lengthen this moment into a long journey,
to rejoice in, to meander through eternity before wresting thought
out of glitter,
but sound begets sound, and your hand holds out a branch:
the sun rises
Ģitāras pavadījumā
Empieza el llanto
de la guitarra . . .
Sākas ģitāras raudas . . .
(F. Garsija Lorka)
Mēs vēl esam koki,
mūsu mutes smagas,
mūsu rokas melnas,
un kāju mums nav.
> Pār galvām gausi
mākoņu čūskas,
sarkanas čūskas,
sarkanas čūskas,
sarkanas čūkstas
lien.
Vēl klusē kauli
zem pīšļu grēdām,
vēl krūtīs sikspārnis
galvu lejup,
vēl nepamodies.
Vai mēs to zinām,
kur saule lec?
Vējš atlaiž nagus.
Vēl klusē kauli.
Vējš izslej kumbru,
vēl klusē kauli.
Vējš izstiepjas, lec
un neatgriežas.
Mazpamazītēm,
sākumā čukstus,
Tad soļiem, tad skriešus
un draudēdama,
un raudādama,
un pielūgdama,
un pielīzdama,
un sadrupdama gabalu gabalos
kaila ģitāra
veras vaļā.
Vai mēs to zinām,
to vara diegu,
ko ģitāra velk
caur mūsu pierēm?
Mēs
jau
vairs
neesam,
bet mēs jau būsim.
To the Accompaniment of a Guitar
The weeping of the guitar
begins.
—Federico García Lorca
We are still trees:
our mouths are heavy,
our hands black,
and we don’t have feet.
Above our heads glide
cloud snakes—
red snakes,
red snakes,
red snakes.
Beneath layers of dust and ashes
our bones are still silent;
a bat still sleeps,
upside down,
in each of our chests.
Do we know
where the sun will rise?
The wind loosens its claws.
Our bones are still silent.
The wind straightens its back,
our bones are still silent.
The wind stretches its limbs and leaps
and doesn’t return.
Little by little,
first whispering,
then walking, then running,
and threatening
and weeping
and worshiping
and stealing closer
and splintering,
a bare guitar
opens.
Do we know that copper thread
it draws
across our brows?
We
no longer
exist,
but we shall.
V
Septiņas pirmā sniega elēģijas
un divas elēģijas par pērno sniegu
1. Elēģija—jautājums
Kam tu tik nedroša kā pirmais sniegs?
Uz zaļas lapas pārsla atpūšas.
Uz viena zara, vienā mīlas gultā
Guļ jaunība un pusmūžs. Kauns un bads.
Kam tu tik nedroša?
Guļ ģindenis un puķe.
Margrietiņa.
Nē, laikam balta roze.
Vai varbūt jasmīns.
Viss balts un balts, un balts, un nevar redzēt,
Kas manīm pašam acu dobēs aug.
Tu taču zini,—saki!
Kam tu tik nedroša?
Tu esi vienīgā, kas nāk un paliek
No visas lielās, baltās karaļvalsts.
Kamdēļ nav karaļa?
Tu taču zini,—saki!
Kam tu tik nedroša kā pērnais sniegs?
from Elegies on Snow
1. Elegy: A Question
Why do you falter like first snow?
On a green leaf rests a snowflake.
On the same branch, in the same bed of love
Lie youth and midlife. Famine and shame.
Why do you falter?
A skeleton and a flower,
A daisy.
No, a white rose.
Or maybe jasmine.
All is white, white, white, it’s hard to see
What grows in the gardens of my eyes.
But you know—tell me!
Why do you falter?
From the immense white kingdom
You alone have come to stay.
Why is there no king?
You know—tell me!
Why do you falter like the snows
Of yesteryear?
2. Ačgārnā elēģija
Nakts baltā debess kaisa melnu sniegu,
Un asinsvados trako prātīgums,
Un priecīgs ieslodzītais dejo stiepļu žogā,
Un nulle līdzinās simt astoņdesmit grādiem.
Kur bija punkts, tur tagad sēro daudzpunkts.
Un visa dzīve saņemama plaukstā.
Kur biji tu, tur tagad smejas sliedes.
Kur biji tu, tur tagad,—
Kur biji tu, tur tagad,—
Kur biji tu,
Kur tu...
2. A Backwards Elegy
A night’s white sky showers black snow,
And through my veins reason runs wild,
And behind barbed wire a prisoner dances for joy,
And zero equals one hundred eighty degrees.
A row of mournful dots ends a sentence,
An entire life fits in the palm of the hand.
Where you once were, today laugh railroad tracks.
Where you once were, today—
Where you once were—
Once were—
Where you . . .
3. Cerības elēģija
Vai tad resnai basa taurei
Skaņa pāri nepaliek?
Tu uguni iekur
No sausām skaidām,
Uguns tās pārvērš
Pumpuros brūnos.
Vai no visa zvaigžņu lietus
Akmens pāri nepaliek?
Tu apgāz trauku,
Izdzertu sausu,
Un saule to pielej
Ar siltu pienu.
Un, kad šo trauku apgāzīs saule,—
Tu piepildīsi.
3. Elegy: Hope
Doesn’t even a tuba
Leave a tune behind?
You kindle a fire
With dry twigs,
Burning, they burst
Into blossom.
Doesn’t all the rain from the stars
Leave a stone behind?
You topple the vessel
You drink dry,
And the sun refills it—
With warm milk.
And when the sun topples the vessel—
You will refill it.
4. Nevainības elēģija
Pār tevi krīt nekūstošs sniegs—
Tu esi nevainīga.
Pār tevi krīt nekūstošs spriedums—
Tu esi nevainīga.
Pār tevi krīt nekūstošs mulsums,
Un nekūstošs spēks ar baltu mieru
Ap galvu tev dejo—
Tu esi nevainīga.
Un tu izkūsti
Nevainībā,
Un tu nomirsti
Nevainībā.
Pār citiem pleciem krīt nekūstošs sniegs—
Tu esi nevainīga.
4. Elegy: Innocence
Across your shoulders falls unmelting snow—
You are innocent.
Across your shoulders falls unmelting judgment—
You are innocent.
Across your shoulders falls unmelting mystery,
And about your head dances
An unmelting force with white peace—
You are innocent.
And you melt
Innocent,
And you die
Innocent.
Snow, unmelting, falls across the shoulders of others—
You are innocent.
5. Visīsākā elēģija
Kādēļ šis sniegs ir sarkans?
5
. The Shortest Elegy
Why is the snow before us red?
6. Elēģija—piebūrums
“. . . Lai bez manis tev nav ūdens.
Lai bez manis tev nav pagalvja.
Lai bez manis tev nav bērna.
Lai bez manis tev nav vārda.
Neskaties, ka manis nav,—
Es esmu.
Neskaties, ka jau snieg,—
Es esmu.
Neskaties, ka jau sirdi rauj krampji,—
Es esmu.
Un kur tu dēsies?
Avots pusvārdā aizcirtīsies.
No grāmatas izkritīs puse lapu,
Un tev no mutes pēdējie zobi.
Nokaltīs roka pusmastā
Un kā biedēklis staigās līdzi,—
Seed in Snow Page 6